Uzvilkt bērīšiem zābakus kājās
10.03.2017

---

Autors: Tekla Šaitere
Datums: 10.03.2017
Izdevums: Diena
Rubrika: Mājdzīvnieki

Roberts Neretnieks ir zirgu kalējs ar jutīgām rokām un skaidru galvu.

Jaunmārupes plašumos zirgu staļļu ka biezs. Skopā saule nav vēl īsti nokausējusi ziemas sniegu, salti vēji svilpo pāri pļavām un ēkām, debesu jumā kā milzīgi gājputni ik pa laikam aizslīd lidmašīnas. Zemnieku saimniecībā Lielceri atbraucējiem pretī čāpo cienījama vecuma četrkājainais sargs – vācu aitu suns Huberts. Gar savu melno džipu rosās tikko piebraukušais zirgu kalējs Roberts Neretnieks. No Lielceru staļļa iznāk Ivo Miķelsons. Roberts ir viņa māceklis. Pie skolotāja viņš sāka mācīties piecpadsmit gadu vecumā un 2012. gadā Latvijas Amatniecības kamerā jau izturēja zeļļa pārbaudi. Pavasarī Roberts kārtos eksāmenus, lai iegūtu meistara kvalifikāciju. Tad Latvijā būs divi diplomēti zirgu kalēji. Ivo Miķelsons meistara grādu ieguva 1998. gadā.

Juveliera darbs
No mašīnas izlec Roberta mīlule – melna labradormeitene Prada. Viņa tiekot ņemta līdzi tikai tad, kad nav paredzētas garas darba stundas. No bagāžas nodalījuma Roberts krāmē laukā ēzi, laktu, saliekamā statīvā sakārto zirgu «pedikīram» nepieciešamo instrumentu komplektu – dažāda lieluma knaibles, vīles, stangas, naglas. Kastē pēc lieluma un biezuma kārtīgi salikti pakavi. Roberta saimniecībā kārtība ir gluži kā zobārsta kabinetā. Darbam vajadzīgo aprīkojumu Roberts un Ivo iegādājas Vācijā. Roberts stāsta: «Milzīgā veikalā noliktavā, kas līdzīga mūsu veikalam Depo, var iegādāties visu zirgu kalējam nepieciešamo. Pakavi vien ir ko vērts. Mēs katrs gadā izlietojam ap diviem tūkstošiem pakavu pāru. Tie zirgam ir tāpat kā apavi cilvēkam, un mēs taču gribam sportot Adidas botās, nevis tenisčībās.»

Roberts apliek speciālu no vērša ādas darinātu priekšautu un dodas stallī pie staltā Landrovera, kas jau dīžājas, kalēju gaidot. Abi tiekas ne pirmo reizi. Ar ierastām un veiklām kustībām Roberts paceļ zirga kāju, izvelk naglas, noņem veco pakavu, kas, skanēdams kā veca nauda, nokrīt uz staļļa betona grīdas, ar vīli nolīdzina naga malu, iztīra pēdas iekšpusi, ar asu nazi nogriež ataugušo nagu un to paveido: «Ivo iemācīja, ka ar zirgu jāstrādā ļoti uzmanīgi, jo dzīvnieks neko nevar pateikt, viss jājūt un jāredz man pašam. Landrovers ir rumaks spēka gados, viņam ir labi nagi, tāpēc apkalšana paņems ne vairāk kā stundu.»

Tikmēr ar gāzi kurināmajā ēzē līdz sarkankvēlei nokaist zirgam piemērītais pakavs, Roberts ar stangām to izņem un pieliek rumaka kājai. Nokūp zili balti dūmi, stallī izplatās nejauka degošu kaulu smaka – Roberts vēl reizi pielaiko pakavu pēc naga formas. Kalējs smej – šis process izskatās diezgan briesmīgi, taču kūp tikai naga virsma, zirgs pats neko nejūt, tāpēc ir mierīgs. Pēc tam kalējs karstajam pakavam uz laktas ar āmuru uzloka uz augšu purngalu, lai zirgam vieglāk iet, un atdzisušais pakavs ar naglām tiek piestiprināts nagam.

Roberts stāsta, ka Amerikas prēriju kovboji jau gandrīz pirms trīssimt gadiem zirgus apkala ar karsto metodi. No tā laika gandrīz nekas nav mainījies. Latvijā dara otrādi – uz laktas klapē aukstu pakavu un piedzen nagu pēc pakava formas. Ar karsto metodi mūsu zemē strādājot tikai Ivo, Roberts un vēl pāris kalēju.

Sarunā iesaistās Ivo, kurš tikko apkalis Sirmi: «Šis ir juveliera darbs. Kalējam jābūt ar jutīgām rokām un skaidru galvu, jājūt katrs āmura sitiens un vieta, kur nagla iet nagā.»

Ivo Miķelsons amata prasmi apguva pie stingra un šerpa skolotāja – Dirko Gondolača Vācijā: «Tā bija Dieva roka, ka viņš mani paņēma. Dirko ir augstas klases speciālists, kādu pasaulē ir varbūt kādi divi simti. Joprojām vismaz reizi divos gados braucu pie Dirko pamācīties, paciemoties, viņš man ir kā otrs paps.»

Slodzes operators
Roberts Neretnieks mācībā pie Ivo nokļuva ar savu spītu un neatlaidību: «Tagad dzīvoju Rīgā, bet esmu no Limbažiem, tur mums lauku saimniecība un piecpadsmit zirgu. Ar brāli Kristapu zirgu pasaulē esam no piecu gadu vecuma. Abi nodarbojāmies ar zirgu sportu, bet rumaku apkalšana nav lēts prieks. Vecāki teica – mācies pats un kal, cik gribi! Man divreiz nebija jāsaka. Piecpadsmit gadu vecumā uzmeklēju Ivo, un 2008. gada janvārī sāku viņam braukt līdzi, biju tāds kā «slodzes operators» – skatījos, mācījos, padevu instrumentus, kaut ko arī mazliet pakalu. Kavēju skolu, jo divas reizes nedēļā braucu strādāt ar Ivo, mamma burkšķēja, tāpēc vidusskolas pēdējo klasi pabeidzu Rīgas 1. tālmācības vidusskolā. Zirgu kalēja prasmes pusgadu slīpēju arī kādā zirgaudzētavā Dānijā. Tur slodze bija ne pa jokam – mēnesī bija jāapkaļ apmēram simts zirgu. Otru pusgadu mācījos Vācijā pie amata meistara Jorka Giboni, kurš specializējās problemātisko zirgu apkalšanā. Esmu absolvējis RTU Aeronautikas institūtu, kur ieguvu bakalaura grādu aviācijas transportā. Pēc vairākiem otrā pilota krēslā pavadītiem lidojumiem sapratu, ka mans nākamais izaicinājums būs pilota licences iegūšana. Pavasarī iešu kursos.»

Ivo pasmaida – sagadīšanās, bet arī viņš bērnībā Alojā nevarējis novērst acis no lidmašīnām, lielākais prieks no rīta bijis lauksaimniecības lidlaukā riņķot ap kukuruzņiku, kas devās apstrādāt laukus no gaisa: «Ilgi nespēju izšķirties, patika zirgi, bet arī ļoti gribēju būt lidotājs.»

Kā divi profesionāli zirgu kalēji sadalīs «biznesa tirgu»? Vai nekļūs par sīvākajiem konkurentiem? Ivo smej: «Mums darba nekad netrūks. Rumaku apkalšana ir ekskluzīvs pakalpojums un diezgan dārgs prieks. Pakavi zirgam jāmaina reizi astoņās nedēļās. Braucam pa visu Latviju. Mums ir klienti Ventspilī, Liepājā, Pierīgā, Tērvetē, Burtniekos, Valmierā, Rūjienā un citur. Paldies dievam, tagad vajadzības gadījumā jau droši varu Robertam pārspēlēt arī savus klientus.»

Parasti abi dodas katrs uz savu pusi pie klientiem Latvijā, nereti arī Eiropā vai Krievijā. Roberts bieži strādā pie brāļa Vācijā: «Kristaps joprojām ir zirgu sportā, brauc uz mačiem, bet es kaļu zirgus viņam un citiem sportistiem. Kāda mana kliente dzīvo Lietuvā, cita Francijā. Agrāk uz Vāciju braucu ar mašīnu, bet tas ir nogurdinoši. Tagad man tur iegādāts otrs instrumentu komplekts un es ceļoju ar lidmašīnu.» Man palaimējas, šī ir retā reize, kad abi strādā vienā stallī.

Zirgu kalēja darbs nav no vieglajiem, tāpēc Roberts atvēl laiku fiziskā rūdījuma stiprināšanai: «Jā, fiziskā slodze ir liela, un es nodarbojos ar crosfit. Šī intensīvā fitnesa kustība balstās uz trim elementiem – kardiotreniņu, svarcelšanu un vingrošanu.»

Tāpat kā Ivo, arī Robertam ir ģimene – sieva Gunta un sešus mēnešus veca meitiņa Evelīna. Jaunais kalējs stingri apņēmies likt aiz auss sava skolotāja Ivo Miķelsona padomu: «Dzīvo un strādā tā, lai darbs neaizņem visu laiku, citādi nepamanīsi, kā bērni izaug.».