Latvijas zirgaudzētāju biedrība
   
106049

Zirgs — izjūtu gamma un liels darbs
26.04.2019


Autors: Sandra Pumpure
Datums:
26.04.2019
Izdevums:
Staburags

Cilvēks nevar pakļauties bailēm viņu spēka un ātruma dēļ, saikne ir jāatrod

Aiviekstiete Mārīte Baltābola ar saviem zirgiem bieži sastopama dažādos pasākumos, kur vizina cilvēkus. Īpaši bērnu vēlme būt zirgam mugurā allaž ir ļoti liela, apliecinot, ka šie cēlie dzīvnieki nevar atstāt vienaldzīgu. Tā tas ir arī Mārītei un viņas ģimenei, kurai zirgi ir dzīvesveids.

Ir savs Dzintars


— Vai pašai zirgi tuvi no bērnības? 

— Bērnībā mums mājās nebija ne suņu, ne zirgu, bet viņi man vienmēr patikuši. Mamma savulaik teica — kad izaugšot liela, tad varēšot turēt, ko gribas, bet tolaik nē. Viņa nevarēja saprast, kur man tāda mīlestība pret zirgiem, nereti sakot, kā tai teicienā, ka laikam esmu čigānam no ratiem izkritusi! Padomju saimniecībā bija zirgi, un tos varēja sarunāt lauku darbiem. Kad tētis vagoja kartupeļus, es vienmēr biju tā, kura vadāja zirgu. Aizejot vagas galā, vienmēr pamanījos saplūkt viņam zāli. Stundām varēju skatīties uz zirgu, kā viņš stāv vai rikšo, fascinēja šī dzīvnieka gaita, stāja un raksturs. Lielāka saskare radās, sākot mācīties Smiltenes tehnikumā. Jātnieku sekciju tur vadīja treneris Modris Manfelds, sāku nopietnāk trenēties. Lai to darītu, vajadzēja vecāku atļauju. Tā kā mamma baidījās, tad paslepus no viņas sarunāju to parakstīt tēti. Modris ielika labus pamatus, un tagad to varu dot citiem. 


— Kā pie jums nonāca pirmais zirgs?

— Vēlme pēc dzīvniekiem ar gadiem nepazuda. Laikam arī vīru izvēlējos tādu, kurš grib dzīvot laukos un neiebilstu pret zirgiem. Šo sapni piepildīju — nopirku savu Fēniksu. Viņš bija jauns dzīvnieks. Uzņēmības un spara man pietika, bet bērni bija mazi, augstskolā sāku studēt veterinārmedicīnu un sapratu, ka zirgam būs labāk pie citiem saimniekiem, nevarēju viņam veltīt pietiekami daudz laika, jo ar viņu aktīvi jānodarbojas. Ar asarām acīs Fēniksu pārdevu un ar laiku nopirku citu — Golgātu, kuru mīļi dēvējam par Grācīti. Viņai tagad jau 21 gads, un manā zirgu saimē viņa ir visvecākā un mierīgākā, tāpēc dodamies uz publiskiem pasākumiem. Pirms pieciem gadiem Grācija dāvāja mums kumeliņu, kurš ir jau iejāts un iebraukts, divas reizes uzvarējis ratu braukšanas sacensībās, piedalījies arī konkūrā. Palielinot aktivitātes, piedalījos Pļaviņu novada domes rīkotajā biznesa konkursā ar savu projektu “Dzintaru zirgi” un ieguvu 2500 eiro lielu atbalstu, kas deva iespēju iegādāties seglus, iemauktus, kamanas, reitterapijas jostu, atsperratus, aizjūgu, lai var vairāk piedāvāt cilvēkiem izbraucienus zirgu pajūgā. Bez atbalsta nekas tāds nebūtu iespējams, jo visas šīs lietas ir dārgas. Tad gan sapratu, ka to visu ar esošajiem zirgiem nevaru īstenot un man vajag kārtīgu ratu vilcēju. Tā iegādājos lietuviešu ardeni Dzintaru. 


— Kur viņu noskatījāt?

— Braucu pēc viņa uz Latgali, kur ir vairāk tādu smagnējo, darbam piemēroto zirgu. Liktenīgas nejaušības pēc viņš ir Dzintars, tāpat kā projekta un māju nosaukums, kas ir “Dzintari”. Iepriekš saimniekam, kurš zirgu pārdeva, vārdu nepajautāju. Svarīgāk bija, ka viņš atbilda manām vajadzībām, bija pietiekami vecs un nobriedis, lai varētu ar viņu vizināt cilvēkus. Kad aizbraucām pēc zirga, manējie sāka smieties un es nesapratu, kas par lietu. Viņi sacīja, lai paskatoties dzīvnieka pasē, un tur bija rakstīts — Dzintars. Kā naglai uz galvas! 

Citādāk vairs neprot


— Ģimene pieņēmusi zirgus kā savējos? 

— Jā, gan vīrs, gan dēli, jo viena jau es to visu nevarētu paveikt. Zirgs nav tikai skaistums, viņš arī jābaro un barība jāsagatavo. Dzīvniekiem vajadzīga pajumte. Tagad mani vīrieši atzīst, ka nemaz vairs nemācētu dzīvot bez zirgiem. 


— Pašai kā mammai nebija bail, ka bērni iet pie zirgiem? 

— Šī sajūta veidojās ar gadiem. Jaunībā to tā neizjūt, bailes bijušas ne tikai par saviem bērniem, arī citiem, kuri kāpj zirgam mugurā pasākumā, jo esmu atbildīga par viņiem. Ar dzīvnieku jau nekad nevar paredzēt, viņš var sabīties no daudz kā — trokšņiem, citiem dzīvniekiem vai straujas kustības. Ja nākamajā dienā paredzēts kāds pasākums, nevaru mierīgi gulēt. 


— Dēli arī ar zirgiem ir “uz tu”?

— Vecākais Dairis ir atturīgāks, bet Inguss kāpj zirgam mugurā. Viņš gan dara to tad, kad pats izdomā, jo tas nav vienkārši — būt noteicējam par divām galvām, tāpēc viņš galvenokārt izvēlas stabilākas lietas, un tā ir tehnika. Kādreiz vasarā Ingusu pierunāju izjāt garākā ceļā. Kad pēc vairākām stundām atgriežamies, viņš ir gandarīts. Galvenais jau ir gūt prieku no tā, ko dari. Arī rakstot un aizstāvot savu projektu pašvaldībā, man galvenais bija dot iespēju cilvēkiem to izjust, esot līdzās šiem dzīvniekiem. Par lielu peļņu te nevar domāt, jo zirgu uzturēšanai vajadzīgi līdzekļi, un tie nav mazi. Tomēr šāds konkurss ir laba iespēja papildus nodarbes atbalstam. Cilvēki taču ar tik daudz ko nodarbojas, un varētu gūt līdzekļus aprīkojuma vai kādas tehnikas iegādei, jo tikai pašu spēkiem tas ir grūti. 


— Ir bijusi sajūta, ka gribētu uzsēsties zirgam mugurā un aizjāt tālumā?

— Protams, īpaši, kad priekšā taisns un garš ceļš. Arī ziemā piesnigušā laukā var izauļoties no sirds. 

Kaut samīļot


— “Dzintaru zirgi” ir apmeklēti? Vismaz pasākumos interese ir ļoti liela. 

— Jā. Ziemā mazāk, jo, kad esmu mājās no darba, ir jau tumšs. Pavasarī jāraugās, lai takas nav slidenas, bet vasarā gan brauc daudz cilvēku. Daļa grib vienkārši pasēdēt zirgam mugurā vai pavadīt laiku starp dzīvniekiem, ieiet aplokā, paglaudīt, iedot kādu kārumu. Tad ir daudz jautājumu un interese. Zirgs vispār ir dzīvnieks, kurš ļoti relaksē un palīdz uzlabot veselību. 


— Kāda meitene, sēžot zirgam mugurā, atzina, kā tā var dabūt taisnu muguru. 

— Tā ir, jo uzreiz piedomā arī par savu stāju, jo esi tik augstu un visiem redzams. Tā kā dzīvojam netālu no ceļa, izjājot arī sapošam zirgu. Tad var novērot, cik dažādi ir cilvēki un kuriem zirgi ir pie sirds. Vieni patraucas garām, neko apkārt neievērojot, bet citi vēl ilgi atskatās un pamāj mums. Tie ir mūsējie!


— Novērots, ka zirgu saimnieku pēdējā laikā paliek arvien vairāk. 

— Tas ir labi. Padomju laikā zirgi bija lielajās saimniecībās, un tad iestājās tāds panīkums. Vēlāk atkal veidojās lielāki un mazāki staļļi, kad daudzi izvēlas audzēt zirgus savam un citu priekam. Tagad arī mūsu zirdzinieku grupa vietnē “Facebook” kļūst lielāka. Tajā vidē es jūtos kā zivs ūdenī. 


— Par ko satiekoties runā cilvēki, kuriem ir zirgi?

— Par šķirnēm, ciltsrakstiem, kumeļu dzimšanu. Jā, šie cilvēki ir atšķirīgi un aizrāvušies ar to, ko dara. Ja kādam darbā sāku kaut ko stāstīt, man dažkārt teic — atkal es ar saviem zirgiem, bet vienaldzīgus viņi neatstāj nevienu. 


— Jūsu saimniecībā zirgi ir vairāk skaistumam vai arī darbam?

— Uzskatu, ka zirgam jābūt universālam — gan sportam, gan ratu vilkšanai, bet jāraugās, kam dzīvnieks vairāk piemērots. Kad mums vēl nebija Dzintara, mani vīrieši teica — re, kur zirgi lepni ganās, bet lauki ar tehniku jāapstrādā! Tagad ar savu latgalieti pederēju dārzu, bet jaunais vairāk domāts izjādei. Mans lielais palīgs ir jātniece Karīna, kura iepriekš trenējusies citur, bet tagad apmāca un piedalās sacensībās ar maniem zirgiem. Mani vairāk saista konkūra, kur ir šķēršļu pārvarēšana. Kad iegūta atzinība, ir gandarījums un iedvesma turpināt. 

Nevar pakļauties


— Pašai arī iznāk piedalīties sacensībās kā jātniecei? 

— Kad redzu citus to darām, domāju, ka varētu un atkal gribētu. Tomēr saprotu, ka jādod vieta jaunajiem. Man aktīvākais laiks bija tehnikumā, kad guvu panākumus. Tad gan nebija tādu apstākļu kā tagad. Nebija ne treileru un cita aprīkojuma, uz sacensībām zirgus vedām automašīnas kravas kastē. Paši stāvējām līdzās, lai dzīvnieki nebūtu tik tramīgi. Tā braucām pat lielus attālumus. Tagad stipri padomātu, vai tā darītu. Laiki mainās. 


— Vai tagad varat teikt, ka izprotat zirgus?

— Katram ir savs raksturs, bet pats pirmais uzdevums ir atrast kopīgu valodu. Uzskatu, ka zirgam jābūt labestīgam pret cilvēku. Ikvienam jātniekam, kurš nāk pie manis, atgādinu, ka cilvēkam jāspēj būt lielākam par zirgu, neraugoties uz viņu augumu. Nevaram pakļauties bailēm viņu spēka un ātruma dēļ. Tomēr svarīgākais — savstarpējā sapratne un uzticība. Tas ir visu izjūtu kopums un liels darbs. Tiekoties ar jaunu zirgu, vispirms ir šis tuvināšanās ceļš gan cilvēkam, gan dzīvniekam, bet saikne ir jāatrod. 


***


Vizītkarte

VĀRDS, UZVĀRDS: Mārīte Baltābola.

DZIMŠANAS VIETA: Cesvaine.

DZĪVESVIETA: Aiviekstes pagasts.

NODARBOŠANĀS: saimniecības daļas vadītāja pirmsskolas izglītības iestādē “Jumītis”. 

ĢIMENE: vīrs Andris, dēli Dairis un Inguss.

VAĻASPRIEKS: zirgi.

 




 
      Atpakaļ