Latvijas zirgaudzētāju biedrība
   
64990

Zirgu sauc par ģimenes locekli
23.03.2016


Autors: VALIJA BELUZA
Datums: 16.03.2016
Izdevums: Kursas Laiks

“Suns ir cilvēka draugs, kaķis, absolūta primadonna, domā, ka tu esi viņa dzīvnieks, bet zirgs ir kā māsa vai brālis, meita vai dēls,” skaistos, gudros un uzticamos laikabiedrus sirsnīgi raksturo SIA “Kentaura staļļi” līdzīpašnieks Andris Mežinskis. “Rogas” Medzes pagasta Piņķos, kur atrodas zirgaudzētava un slēgtā manēža, ir pazīstama vieta gan sportistiem, gan privātpersonām, kuras izmanto zirga novietošanas iespējas un ar stalli saistītās privilēģijas, par to maksājot mēneša īri.

Kavalērista mazmazdēls
No sešpadsmit zirgiem četri ir jauni, tepat dzimuši. Starp vairākiem sporta zirgiem viens genofonda – Latvijas šķirnes – ērzelis, stāsta A. Mežinskis. Padzirdējuši cilvēka balsi, dzīvnieki sāk dīžāties, ar kāju klauvēt pie steliņģa durvīm, atgādinot par ārā vešanu, kas aizkavējas, gaidot “Kursas Laiku”. Arī kādu našķi tā kā pienāktos saņemt.

Vispirms divu rotveileru un piecu kaķu pavadībā tiekam iepazīstināti ar stalto Dāvidu un viņa dēlu – kumeļu Da Vinči, kurš gaida, kad tiks iejāts. Pirmais dubultportrets top ar Feju, ko ģimene pirmo iegādājusies 2003. gadā. “Vidēji zirgi dzīvo trīsdesmit gadus, vēl krietns laiciņš mums kopā pavadāms, diemžēl Fejam ar vienu actiņu vējā kaut kas noticis.”

Mīlestība uz zirgiem sākusies, kad uz tēva jautājumu: vai vēlies iemācīties jāt, puika atbildējis apstiprinoši. Desmit gadu vecumā viņu trenēt apņēmies Jānis Kalita, kurš tagad strādā tēva uzņēmumā “Jura staļļi”. “Cītīgi trenējos gan konkūrā, kas ir lēkšana pāri šķēršļiem, gan iejādē – dejā uz zirga, laukumā rādot dažādus jāšanas paņēmienus.”

Zēna dotības vēl vairāk atvērušās, uzzinot, ka vecvectēvs no tēva puses Pirmā pasaules kara laikā dienējis kavalēristos.

“Pirms globālās krīzes sacensības katru nedēļu bija citā Latvijas nostūrī. Startēju arī Latvijas Jātnieku federācijas rīkotajās, tolaik mēs ar Feju ieguvām 2. sporta kategoriju, pārlecot metru divdesmit,” palepojas jātnieks.

Flegmas un karstās odziņas
“Kentaura staļļos” sportisti iemācās tikt galā ar dažāda tipa dzīvniekiem. Flegmātiskā tipa zirgs ir mazliet lēnīgāks, mierīgāks, labāk padodas kontrolei, savukārt karstasinīgākā raksturā ir odziņas. “Neteikšu, ka Fejam nav odziņu, vienu brīdi viņam var uznākt: eh, apnika, palidosim! Un viņš uzmet jātnieku. Esmu daudz lidojis, bet treneris nostādīja fakta priekšā: ja gribi jāt kārtīgi un gribi, lai zirgs saglabā vīrišķību starp kājām, nekrīti! Jo pēc krišanas no ērzeļa ir liela problēma.”

No Burtnieku zirgaudzētavas atvestā meitenīte Luvra paredzēta pārdošanai, blakus viņai Feja meita Florence.
Kumeliņam piedzimstot, tiek ļoti domāts pie vārda. Tradīcija nosaka, ka vārda sākumā liekams tēva vārda pirmais burts, bet mammas vārda pirmais burts vidū vai beigās, atklāj Andris un vedina pie Kali Deilas.

“Norvēģu auglības dieviete Kali atbild par auglību un veiksmi jūrā, Deila ir jauks itāļu vārdiņš. Šī ķēve savējo attaisno: ļoti ziņkārīga, mīlīga, grib pabužināties, pieglausties,” samtainais purniņš saņem saimnieka buču. Kali Deila būs sirma kā viņas tētis Kondors, viens no lielākajiem zirgiem stallī. Mazliet vecāka zirgu dāma tikusi pie smalka itāļu vārda Donna Dea.

Treniņu zirgs Lirika, karstasinīgais tipiņš, ir gaidībās, viņu neviens nejāj. Mazuļa iznēsāšanas laiks ir vienpadsmit mēneši, saudzēšanas režīms parasti sākas ap ceturto grūtniecības mēnesi. Teorētiski var jāt ilgāk, tikai soļos un bez segliem. “Vaininieks” ir Kleitons no Durbes, un jaunā paaudze gaidāma trīs nedēļu posmā no jūlija beigām.

Paglābj no gaļas kombināta
Ne tik intensīvi kā agrāk, bet Andris Mežinskis turpina piedalīties sacensībās. “Mana sporta ķēve Gaigala ir dikti kautrīga, tramīga un temperamentīga meitenīte, cilvēkā meklē uzticību, paļaušanos,” nepilnos trīs gados iepazīto sporta partneri raksturo jātnieks.

Gizmo, ar ko trenējas meitenes, nav ne vezumnieks, ne īsti sportam paredzēts zirgs. Faktiski izglābts no gaļas kombināta likteņa. Kāds kungs savu ķēvi aplecinājis ar nezināmas izcelsmes ērzeli, un piedzimis kumeļš bez radu rakstiem. Dzemdībās mammīte gājusi bojā, un ērzelēns turēts tālu ganos, pie govīm. “Trīsgadīgu mežonīti – ne cilvēku, ne citu zirgu tuvumā neredzējušu – saimnieks nolēma pārdot; ja ne – iemidzināt. Tā bija manas mammas iniciatīva, viņa gribēja parastu zirdziņu, uz kura var mācīties jāt meitenes. Dabūjām burtiski par gaļas cenu. Caur sviedriem un milzīgu pacietību nonācām pie sakarīgas kondīcijas. Sarežģītajam zirgam ir visādi fisteļi: tikko aizgulies, zirgs ņem virsroku. Protams, ērzelis viņš vairs nav, jo bija nejaucenis pret cilvēku un sugas brāļiem. Izkastrētam zirgam raksturs kļūst mierīgāks, piezemētāks un mazliet mīļāks.”

Teorija nonāk pretrunā raksturam
A. Mežinskis kliedē mītu, ka zirga sagatavošana ir viegls process – uzkāp, mēnesi pastrādā un atdod. Darbs jāiegulda gadiem, un tikai pēc tam varbūt var dot spējīgākajam jātniekam, nevis iesācējam.

“Kentaura staļļos” bez saviem zirgiem trenējas vidēji desmit cilvēku, tikai meitenes. “Daža panāk, pamet un atsāk, kad atgriežas gribulis. Kad pats trenējos, bez manis bija vēl divus gadus vecāks puisis un divdesmit astoņas meitenes. Zēni apgūst ātri, jo ir spēcīgāki, apveltīti ar tehnisko domāšanu, bet pie pirmajām lielajām problēmām vēlēšanās ātri pazūd. Meitenēm piemīt vairāk pacietības, taču viņām ieslēdzas pašsaglabāšanās instinkts, ko puiši retāk ņem vērā. Mēs esam ekstrēmisti, pats esmu darījis riskantas lietas, no kā citi atteikušies.”

Jāšana nebūt nav elementāra lieta – uzkāp zirga mugurā, un viņš visu izdara tavā vietā. Tā ir liela slodze, kas prasa labu fizisko formu, zināšanu un pieredzes komplektu. Jāšanas grāmatu teorija nereti nonāk pretrunā zirga raksturam, un sapratne veidojas kopīgā pieredzē.

Vidēji stundu ilgst nodarbība, treneris jātniekam uzstāda minimālo un maksimālo uzdevumu. Bez līdzīpašnieka A. Mežinska jātnieku sporta klubā strādā vecākais treneris Dainis Līvmanis.

Sigita Rāte divpadsmit gadu vecumā sākusi trenēties Priedulāju bāzē, bet zirdziņš aizsūtīts patrulēt uz Robežsardzi. Pašas iegādātais kumeliņš atsaucas uz mīļvārdiņu Raušuks. “Zirgam drīz būs septiņi gadi, viņš pazīst manus soļus, gaida pie boksa un sit ar kāju, lai nāku ātrāk. Zinot, ka būs cukuriņš vai burkāns, ar lūpu pārbauda katru izcilni kabatās.”

Visas olas vienā grozā neliek
“Kā bizness gan šis nav labs, jo neatmaksājas: ieguldītie līdzekļi noteikti netiek segti. Ģimenes uzņēmumu šobrīd nedaudz pārveidojam. Liepājā mums ir zirglietu veikals “Kentaurs”, ar interneta veikala starpniecību preces piegādājam Latvijas teritorijā. Protams, gribu vēl kaut ko darīt. Pirms gada iestājos vizuālās mākslas mediju kursā RISEBA (Rīgas Starptautiskā ekonomikas un biznesa administrācijas augstskola). Datordizainēšana patīk, un lielākā daļa mūsu afišu, plakātu, arī logo ir mani. Bet tētis nomira, manas rokas šeit bija vairāk vajadzīgas, un mācīšanos nācās iepauzēt. Ceru turpināt studijas, kad šeit viss nokārtosies. Ričards Brensons teicis: dzīvotspējīgs uzņēmums ir tāds, kas var funkcionēt bez tevis.”

Pašlaik Andris gandrīz visu brīvo laiku pavada kopā ar zirgiem. Otrā pusīte Danija Baranovska neesot greizsirdīga: pati ir jātniece. Vaicāts, kas īsti neļauj atiet no zirgiem, Andris pasmaida: “Vienkārši – mīlestība. Zirgs ir uzticamāks par suni. Ja dzimis un audzis tev blakus, būs kā dēls vai meita; ja esi viņu pircis, būs kā brālis vai māsa. Par labāko ģimenes loceklis zirgu saucu, jo strīda laikā vismaz nerunā pretī.”

***

Kuriozs
Reiz Kleistu sporta bāzē grūms, sporta jātnieka palīgs, no mazā aploka veda mājās ērzeli. Tas pēkšņi izcēlās kājās, izrāvās un padeva vagu. Pieci cilvēki metāmies pakaļ. Otrpus stallim smilšu laukumā ar austiņām uz ausīm rikšoja kāds uz semināru ieradies treneris. Ērzelis, ieraudzījis ķēvi, ar lielu joni metās tai virsū: nu tik būs prieki. Mēs mahājāmies un rādījām ar pirkstu, bet jātnieks to pamanīja pēdējā mirklī. Pēkšņi ērzelis ar priekškājām sāniski uzlēca ķēvei mugurā. Jātnieks atradās starp ērzeļa kājām, bet ar akmens cietu seju skatījās vienā punktā. Visādi pūlējāmies ērzeli nodabūt nost, tad viena kāja noslīdēja un varējām viņu aizvākt. Smējāmies, šķībi palikdami, bet jātnieka sejā neizmainījās ne grimase – vēsā prātā notīrīja spalvas un klusējot jāja tālāk. Stratēģiski pareizs gājiens: ja viņš ar ķēvi sāktu mukt, būtu daudz sliktāk. Re, cik nozīmīga ir absolūta miera saglabāšana!




 
      Atpakaļ